Šī ir saruna ar arhitektu Reini Liepiņu, arhitektu biroja „Sudraba arhitektūra” dibinātāju, kura nozīmīgāko darbu vidū ir Rīgas pils restaurācija, Hanzas perona atjaunošana, kā arī darbs pie Dailes un Valmieras teātriem. Taču tā nav tikai saruna par arhitektūru. Runājām par spēju noturēt savu ieceri, redzēt kontekstu un uzņemties atbildību par vidi, kuru ar saviem lēmumiem radām citiem.
“Teātris savu izrādi var noņemt, bet arhitekts nevar noņemt savu izrādi. Nekādā veidā."
Šī ir saruna ar arhitektu Reini Liepiņu, arhitektu biroja „Sudraba arhitektūra” dibinātāju. Viņa un biroja nozīmīgāko darbu vidū ir Rīgas pils restaurācija, Hanzas perona atjaunošana, kā arī darbs pie Dailes teātra un Valmieras teātra pārmaiņām.
Tomēr patiesībā šī nav tikai saruna par arhitektūru. Tā ir saruna par līderību un vidi, kuru ar saviem lēmumiem radām citiem. Arhitekts projektē ēkas un pilsētas, pieņemtie lēmumi nosaka, kā cilvēki šajā vidē dzīvos, strādās un jutīsies.
Ar Reini runājam par spēju noturēt savu ieceri dažādu interešu, izmaksu un ierobežojumu vidū. Par brīžiem, kad maksimāla kvadrātmetru, peļņas vai efektivitātes palielināšana nonāk pretrunā ar cilvēka dzīves kvalitāti. Par personisko ētiku, amatniecības vērtību un atbildību pret cilvēkiem, kuri mūsu radītajā vidē dzīvos pēc mums.
Pārrunājam arī vēsturiskā un jaunā attiecības. Vai viss jaunais patiešām ir progress? Vai viss vecais ir šķērslis? Ko zaudējam, ja, tiecoties pēc citādā, ignorējam vietas vēsturi, klimatu, cilvēku pieredzi un zināšanas, kas uzkrātas vairākās paaudzēs?
Tāpēc šīs sarunas centrā ir jautājums: kādu vidi mēs ar saviem lēmumiem uzbūvējam citiem un par kādām tās sekām esam gatavi uzņemties atbildību?