Sarunā ar profesori Zandu Rubeni runājam par to, kāpēc dzīvojam stereotipos par vecumu, kas ir funkcionālais vecums un kā veidot vidi, kurā cilvēku vērtē pēc tā, ko viņš var, nevis pēc gadiem pasē.
„Diskriminācijas formas pārklājas dažādos veidos. Ir grūti būt par vecu vīrieti, bet grūtāk būt par vecu sievieti.”
Mēs reti kādu diskriminējam atklāti. Visbiežāk tas notiek vienā mirklī: kāds izskatās pēc mūsu mammas, pasaka kaut ko „vecmodīgu” vai CV ir dzimšanas gads, kas automātiski ieslēdz kādu iekšēju priekšstatu. Vēl biežāk to darām pret sevi: „Nu ko nu vairs, ir vecums.”
Kāpēc mēs tā darām? Latvijas Universitātes profesore Zanda Rubene skaidro, ka mums ir trīs vecumi: bioloģiskais, kas ierakstīts pasē, hronoloģiskais, ko nosaka sabiedrības robežas, un funkcionālais, proti, tas, ko mēs patiešām varam. Dzīvojam divreiz ilgāk nekā mūsu senči, bet stereotipi mainās lēni, apmēram desmit gadu laikā. Tāpēc joprojām skatāmies uz 50 gadus vecu cilvēku kā uz senioru, lai gan viņam priekšā var būt vēl 30 aktīvu gadu.
Sarunā runājam par to, kā veidot vidi, kurā vecumam nav nozīmes: no jauktām komandām un dažāda vecuma cilvēkiem atlasē līdz mācībām, kas nebeidzas līdz ar diplomu. Runājam par to, kāpēc paaudžu joki uztur stereotipus un kāpēc patiesībā tas nav stāsts par paaudzēm, bet par indivīdiem. Jo, kā saka Zandas students: „Tas, ka tu esi jaunāks vai vecāks, jau nav tavs nopelns.”
🎧 Klausies, lai uzzinātu vairāk, HR Podcast – hrpodcast.lv, Spotify, Apple Podcasts un citās platformās.
Šī epizode tapusi sadarbībā ar Labklājības ministrijas kampaņu „Nolaid slieksni!”: par diskriminācijas mazināšanu un vienlīdzīgām iespējām Latvijā.
Kampaņas „Nolaid slieksni!” virsmērķis ir ne tikai veicināt vienlīdzīgas iespējas, mazināt diskrimināciju un iedrošināt cilvēkus aktīvi līdzdarboties dažādos sabiedriskos procesos, bet arī caur dažādu šķēršļu mazināšanu uzlabot nodarbinātības rādītājus, kas kopumā ilgtermiņā uzlabotu Latvijas ekonomisko situāciju. Ieskaties mājaslapā nolaidslieksni.lv.